Kāpēc mana vietne salūst, ja paenlargināt tekstu?

Teksts, kas nevar palielināt, ir zināms WCAG problēmpunkts

Vietne, kas "salauzas" tiklīdz klients palielina teksta lielumu, gandrīz vienmēr ir vainojamas fiksētās izmērs: teksts, pogas vai konteineri, kas ir iestatīti pikseļos, nevis vienībās, kas skalējas līdz ar saturu. Ja klients pārlūkprogrammā palielina teksta lielumu, tad lodziņš ar fiksētu pikseļu augstumu paliek tāds pats, un teksts tajā izkļūst ārā, pārklājas ar citiem elementiem vai tiek nogriezts. Izvēlnes, kas precīzi iederas standarta lielumā, paplašināmi sadaļu elementi, kas nepalielinās, un pogas, kuru teksts parādās ārpus robežām, ir visbiežāk sastopamie simptomi.

Tas nav estētisks defekts, bet gan funkcionāla problēma: ja etiķete kļūst nolasāma vai poga vairs nav noklikšķojama, jo teksts pār to noslīd, klients vairs nevar pabeigt pasūtīšanas procesa posmu. Tas ietekmē tās pašas jūtīgās vietas kā klaviatūras vadīšana visā pasūtīšanas procesā: mērogošanas problēma, kas kodollapās izskatās nenozīmīga, var būt izšķirošā bestelstāvā vai pierakstīšanās ekrānā. Arī virsraksti un starpvirsraksti ir pakļauti riskam: ja strukturāls elements saspiedu dēļ sabrūk, lasīšanas secība kļūst nepārredzama, kas notiek arī plašākā stāstā par virsrakstiem, struktūru un navigāciju.

Kur tas ir WCAG 2.1: palielinājuma kritērijs

WCAG 2.1 paredz, ka teksts ir jāpalielina līdz noteiktam procentam, neitraucoties saturam vai funkcionalitātei; tas ir izejpunkts aiz mērogojamā teksta kritērija, kā tas pašrakstīts pašā vadlīnijā. Praksē automatizēts tests to pārbauda, ielādējot lapu vairākos teksta lielumos un pārbaudot, vai teksts tiek nogriezts, pārklājas vai kļūst nolasāms. Ko automatizēts tests nesaredz, ir tas, vai lapu pēc tam vēl ir ērti lietot vai tā ir tikai tehniski "nesabojāta" — šī atšķirība ir viena no lietām, ko automatizēts tests nevar novērtēt.